Mēs esam Latviju kino ekrānā redzējuši gan kā laukus, kuriem pāri iet Sprīdītis, gan kā Purvciema skarbās bloku mājas filmā «Cilvēki tur». Tomēr Latvija kā vide filmu uzņemšanai iekārojama šķiet arī ārvalstu kino industrijas pārstāvjiem.
Filmu nozari Latvijā veido nacionālās filmas, kopprodukcijas projekti, filmu serviss sadarbībā ar ārvalstīm, reklāmas, kā arī starpmediju interaktīvie produkti, piemēram, spēles un filmas digitālās platformās. Šoreiz par to, kā ārzemju filmu veidotājiem nokļūt līdz Latvijai.
Iespējamos ceļus skaidro «Baltic Pine Films» producents Sergejs Serpuhovs: «Lai Rīga vai Latvija kļūtu par lokācijas vietu kādam ārvalstu kinoprojektam, tai jābūt vai nu konkrētas, teiksim, grāmatas, kas sarakstīta par Rīgu vai Latviju, adaptācijai, vai tas varētu būt gadījums, kad, piemēram, ārzemju režisors vai producents ir atbraucis uz šejieni, ieraudzījis mūsu brīnišķīgās vietas, iespaidojies un adaptējis scenāriju atbilstoši attiecīgajai videi. Vēl iespējams gadījums — pastāv scenārijs, kura notikumiem jābūt, piemēram, Helsinkos, Stokholmā vai kādā citā Eiropas pilsētā, kurai ir līdzīga arhitektūra, un stāstu drīkst pārveidot, mainot pilsētu. Tad bieži vien producenti pārraksta scenārijus, adaptējot tos konkrētajai valstij ar domu piesaistīt vietējo līdzfinansējumu.»
10% par Latviju, 20% par Rīgu
Latvija ir vienīgā Baltijas valsts, kurā valsts piedāvā īpašus fondus, kas nodrošina līdzfinansējumu ārzemju filmu uzņemšanai. To ir iespējams iegūt gan Rīgas Filmu Fondā (RFF), gan Nacionālajā Kino Centrā (NKC). RFF tika izveidots krīzes pašā karstumā un darbojas jau trešo gadu, lai veicinātu līdzekļu plūsmu Latvijas kino, bet it īpaši Rīgai, jo tas tiek finansēts no Rīgas Domes budžeta. RFF piedāvā segt 10% no projekta kopējām izmaksām, ja filmā parādās Latvija un 20%, ja projektā parādās Rīga. 2014. gadā pirmajiem diviem iepirkumiem Rīgas pilsētas pašvaldības līdzfinansējums plānots 800 000 latu apmērā. NKC, savukārt, šāds pat mehānisms darbojas no šī gada augusta Kultūras ministrijas pārraudzībā, un jau piešķirts līdzfinansējums 4 ārvalstu filmām. NKC piedāvā segt 20% ieguldīto līdzekļu, ja projekts filmēts Latvijā, bet 25%, ja filmas notikumi norisinās Latvijā. Fonda gada budžets ir 300 000 latu. Gadā vidēji Latvijā tiek uzņemtas 5–10 ārvalstu filmas, tomēr šis skaits varētu būt lielāks.
Sarunā Sergejs vēlējās uzsvērt: «Pats svarīgākais, kas ir jāsaprot cilvēkiem, kuri nav saistīti ar kino nozari, ir tas, ka līdzfinansējuma fondi kalpo ļoti konkrētiem mērķiem un darbojas kā labi aprēķināta ekonomiska shēma, kas palīdz piesaistīt ārzemju kapitālu Latvijai.»
Rīgas Domes motivāciju līdzfinansējuma sniegšanā komentē Dace Lešinska, Rīgas pilsētas izpilddirektora palīdze uzņēmējdarbības jautājumos un Rīgas Filmu Fonda pārstāve: «Rīgas Domes pamatmērķis ir līdzekļu piesaistīšana Rīgai. Mēs neesam kino biznesā un neattīstīsim to. Mēs vairāk vēlamies, lai kino projektu veidotāji brauc šurp — viņi te dzīvo, viņi ēd, viņi īrē, viņi atstāj te naudu. Līdz ar to mūs vairāk interesē filmas, kurās apgrozās ārvalstu nauda, jo savu naudu pa riņķi nedzīsim. Pie mums var pieteikties tikai gadījumā, ja vismaz 70% no projekta pamatlīdzekļiem ir ārvalstu nauda. Latviešu nauda tur, protams, var būt, bet vairumam jānāk no ārzemēm.»
Neskatoties uz to, ka kino ir māksla, kino industrijas pamatā ir sauss un precīzs aprēķins. Līdzīgi ir arī ar šiem fondiem — ja tie piekrīt segt, teiksim, 20% no iztērētajiem līdzekļiem, kas sastāda summu 200 000 latu apmērā, tad līdzekļi, kas kino projekta veidotājiem ir jāatstāj Latvijā, sastāda vismaz 1 miljonu latu. NKC direktore Ilze Gailīte–Holmberga skaidro: «Katrā kino projektā tiek piesaistīti vairāki piegādātāji un sadarbības partneri no visiem iespējamiem ekonomikas sektoriem. Ir ne tikai kino nozares strādnieki, tehniskais personāls un aktieri, bet arī transporta, viesnīcu, loģistikas pakalpojumi, ēdināšana, tehnikas noma, filmēšanas vietu īre, rekvizītu un tērpu izgatavošana, apdrošināšana, apsardze, daudzveidīgi publiskā sektora pakalpojumi, tai skaitā valsts un municipālā policija un tā tālāk. Saraksts ir ļoti liels, un tas arī veido filmēšanas sagatavošanas procesu.» Lai gan nauda nenonāk tieši atpakaļ Rīgas Domes vai Kultūras Ministrijas budžetā, līdzekļi, kas paliek Latvijā pēc filmas uzņemšanas, ir iespaidīgi. Un, kas brīžiem ir pat svarīgāk par līdzekļu atstāšanu Latvijā, — mūsu zemes skati paliek citu valstu filmās un ir redzami uz lielā ekrāna.
Pulvertornis Londonā
Latvija tiek rādīta kā Latvija, tomēr tā arī ļoti bieži dublē citas pasaules vietas. Pēdējo gadu laikā Vecrīga dublējusi Bostonu; Rīga — Berlīni, Londonu, Francijas pilsētas; Maskavas forštate bijusi nenoteikta Krievijas pilsēta 40. gados un Varšavas ebreju geto 40. gados; Jūrkalne — Normandija; Ādažu poligons — Mandžūrijas stepe.
Dace stāsta par filmu «Berlīne»: «Korejieši filmēja filmu, kas aizgāja ļoti labi, pats nosaukums jau vien ir ko vērts — «Berlīne», spiegu filma. Vācijā uzfilmēja atpazīstamākos skatus un pēc tam visu pārējo, interjerus un tamlīdzīgi, filmēja Rīgā. Tā nu mēs skatāmies it kā uz Berlīni, bet labi zinām, ka tā mūsu Rīga.»
Arī Ilze atminas gadījumu, kad Jūrkalne tika izmantota kā Normandija: «Latvijā, kad tika uzņemta Dienvidkorejas filma par Otro Pasaules karu, viņi meklēja Normandijas krasta ainavu, kur notika cīņas. Viņi bija izbraukājuši 18 Eiropas valstis un tad pie Jūrkalnes atrada šādu ainavu. Viņiem vajadzēja izcīnīt atļauju, lai tur varētu rakt, pēc tam, protams, vidi sakārtojot. Francijā viņiem tas būtu izmaksājis ievērojami dārgāk, un viņi arī nebūtu varējuši iegūt šīs atļaujas, lai vispār filmētu tajās vietās. Skaidrs, ka filmu veidotāji meklē kādu noteiktu vidi, ko viņi var pielāgot.»
Vairs neesam lēti
Latvijas kā kino projekta lokācijas vietas galvenie plusi ir: eiropeiska galvaspilsēta, dažādiem laikmetiem atbilstoša vecpilsēta, atšķirīgas ainavas, nelieli veicamie attālumi, laba gaisa satiksme, salīdzinoši lētas izmaksas uz vietas, jomas profesionāļi ar labām valodu zināšanām, dalība gan Eiropas Savienībā, gan NATO. Ir arī aspekti, kas mums pašiem nešķiet iepriecinoši, bet citi tajos saskata priekšrocības. Piemēram, Maskavas ielas rajona grausti ļoti labi kalpo par uzņemšanas laukumu, kur nav jāiegulda liela nauda dekorācijās, jo ēkas ir krietni nobružātas.
Lai gan Latvija piedāvā daudzas iespējas un ir salīdzinoši lēta, Sergejs nav tik optimistisks: «Godīgi sakot, mēs cīnāmies. Cīnāmies ar pastāvīgu izmaksu līmeņa pieaugumu. Latvija diemžēl vairs nav to lētāko valstu sarakstos, mēs paliekam aizvien mazāk un mazāk konkurētspējīgi starptautiskajā kino tirgū tieši no ārzemju produktu piesaistīšanas viedokļa, salīdzinot ar tādām valstīm, kā Slovēnija, Horvātija, Bulgārija, Ukraina un citas. Tur darba spēka izmaksas ir krietni zemākas un kopējās producēšanas izmaksas arī — zemākas. Tāpēc teju vienīgais veids, kā mēs varam piesaistīt ārzemju producentus, ir pieejamais līdzfinansējums.»
Pašlaik galvenā orientācija ir uz Eiropas mazbudžeta filmām, veiksmīga pieredze bijusi arī ar Āzijas kino projektiem. Dace komentē: «Interesanti, ka viņiem Latvija vienkārši ir Eiropas daļa. Ja mēs dalām smalkāk, teiksim, Austrumeiropa vai Ziemeļeiropa, tad viņiem Latvija ir vienkārši Eiropa. Āzijas filmu veidotāji var itin viegli nofilmēt Vecrīgu kā Londonu un savās mājās to tā arī parādīt, kaut gan šeit, Eiropā, neviens tam neticētu. Korejiešu filmā Pulvertornis bija daļa no Londonas. Tāpat ir arī ar indiešiem -— viņiem ir vienkārši interesanti pafilmēt kaut ko Eiropā.»
Pagājušā gada augustā Latvijā viesojās filmu studijas «Warner Bros.» pārstāvis Kevins Trejs, kurš pauda viedokli, ka «Latvija var kļūt par vienu no kino industrijas centriem Eiropā, konkurējot ar Budapeštu un Prāgu. Viss, kas esot nepieciešams, ir pirmā lielā filma.» Visi trīs mani sarunu biedri piekrīt šim apgalvojumam, uzsverot, ka vienam šādam lielam kino projektam seko citi, un šāds scenārijs ir iespējams. Tomēr viss esot atkarīgs no tā, vai Latvija ir spējīga «pacelt» šādu projektu gan finansiāli, gan citu resursu ziņā.
Viedokļi