Līdz 3. novembrim Fotogrāfijas muzejā apskatāma Gvido Kajona (1955) fotogrāfiju izstāde. Daudzi no eksponētajiem darbiem tapuši vēlā sociālisma periodā, kad Latvija vēl pastāvēja kā Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika. Politisku notikumu piesātinātajā 1989. gadā Gvido Kajona fotogrāfijas tika publicētas uz žurnāla «Liesma» vākiem.
Ar Gvido Kajonu sarunājās Anda Boluža.
Žurnāla mākslinieciskā redaktore Ināra Liepiņa uzticējās autoram un deva brīvu vaļu pašam izlemt, ko fotografēt. Dažas no šīm fotogrāfijām ietilpst arī autora darbu kolekcijā «Tēma 011». Tobrīd Kajons ar domubiedriem Andreju Grantu, Valtu Kleinu, Intu Ruku un Mārtiņu Zelmeni, visi kopā pazīstami kā neformāla grupa «A», pievērsās subjektīvā dokumentālisma manierei fotogrāfijā.
Gvido Kajona darbi uz žurnāla vākiem kontrastē ar iepriekšējās desmitgadēs dominējošo preses fotogrāfiju, kuras galvenais uzdevums bija valdošās ideoloģijas propaganda. Priecīgu, komunisma gaišo nākotni cildinošu cilvēku portretus aizstāja reālistiski pilsētas skati, kuros dokumentētais cilvēks bieži redzams vientuļš vai novērsies. Daudzos autora darbos pretstatīti padomju varas ideoloģiskie lozungi un vēlā sociālisma reālā ikdiena. Lai gan pārmaiņas preses izdevumu darbībā būtu skaidrojamas ar Mihaila Gorbačova, Komunistiskās partijas ģenerālsekretāra, ieviestajiem «glasnost» un «perestroika» jēdzieniem, mākslinieku, literātu un citu radošu cilvēku vidū brīvdomīgi eksperimenti un atkāpes no varas uzspiestā kanona eksistējušas arī agrāk. Tas, kas atšķir Kajona fotogrāfijas, ir publiskās, tobrīd ideologu vēl kontrolētās telpas «iekarošana» — 1989. gadā žurnāla «Liesma» tirāža bija 200 tūkstoši eksemplāru.
Sākumi
Gvido:
Kā attīstīt filmiņas pašam, man ierādīja klasesbiedra Dzintara Zilgalvja tēvs. Fotografēju parastas lietas — kaut kādas lauku ainaviņas, draugus, suņus, tie bija pirmie modeļi. 1974. gada oktobrī nopirku fotoaparātu «Zenīts». Sen biju gribējis to iegādāties, jo ar veco, 30. gadu kodaciņu bija grūti asu bildi iegūt, bet fotokameras veikalos nemētājās. Kad tās parādījās, ātri tika izpirktas, un tā pagāja vairāki gadi, līdz to beidzot atradu. Toreiz universālveikalā, 2. stāvā pie kases bija izliktas lapiņas, ka VEF Tautas foto studija uzņem jaunus dalībniekus. Iestājos tur, satiku citus, kas fotografēja (papild. — šajā studijā darbojās arī fotogrāfi Astrīda Meirāne, Inta Ruka, Vilnis Auziņš un citi). Rīgā, turpat netālu no manis — Sarkanarmijas ielā — dzīvoja arī Egons Spuris, Ogres fotokluba vadītājs. Darbnīca viņam bija uz Revolūcijas ielas, vēl vienu pagalmu tālāk. 1976. vai 77.gadā iepazinos ar Mārci Bendiku. Ilgu laiku uz viņa pleciem balstījās visas Rīgas krāsainā fotogrāfija — katru ceturtdienu viņš visiem attīstīja «Orvo» krāsainās diapozitīvu filmiņas. Sākumā mājās, vannasistabā. Piektdienas rītos, kad visi nāca tās saņemt, viņš vienmēr deva vēl tēju, šausmīgi spēcīgu čefīru.
Anda:
Raksturīgi tam laikam — daudz kas notika paziņu lokā, domubiedru grupējumos…
Gvido:
Jā. Tas bija jauks laiks, varēja aiziet ciemos vienkārši tā — atnāc, piezvani pie durvīm un viss, neviens par to nebrīnījās, visi bija priecīgi. Tagad ir jāzvana, jāsaskaņo — «Vai tev ir brīvs vakars? Ko tu dari?»
«Liesma», 1989
Gvido:
1989. gads sekoja 88. gadam, kad parādījās pirmie sarkanbaltsarkanie karogi. Notikumi gan sākās 87. gadā, bet tobrīd vēl miliči bāza mašīnās tos, kas pulcējās pie Brīvības pieminekļa. Īsti neticēju pārmaiņām, bet tad, kad parādījās karogi, pārņēma ļoti laba sajūta. Likās tik skaists tas karogs! Un tādā skaitā! Kurš liktu uz žurnāla vāka šādu bildi, teiksim, 83. gadā? Tas vienkārši nebūtu iespējams, bet 88. gadā procesus vairs nevarēja apturēt, džins bija izsprucis no pudeles.
1989. gadā man izdevās veselu nedēļu pavadīt Rietumberlīnē. Neviens neierobežoja, varēju brīvi klaiņot un pavadīt laiku savā vaļā. Tās bija pirmās ārzemes aiz dzelzs priekškara, pārdzīvojumi lieli. Berlīnes mūra fragments nofotografēts dažus mēnešus pirms nojaukšanas 1989. gada novembrī. Mūris bija kilometriem garš, no Rietumu puses brīvi pieejams, aiz tā — tukša josla ar dzeloņdrātīm, ko apsargāja austrumvācieši. Viņi šautu bez brīdinājuma, ja kāds nokļūtu otrā pusē. Mūris bija apgleznots un aprakstīts visā garumā, daudz kvadrātmetru, kur izvērsties, bet šī bija pati labākā vieta, pašā centrā pie Brandenburgas vārtiem. Vēlāk televīzijas ziņās rādīja sižetu — tas bija īss momentiņš, dažas sekundes, kurās redzams, kā ar ceļamkrānu tiek izcelts tieši šis mūra fragments.
Komiskais un paradoksālais
Gvido:
Vienu dienu pastaigājos pa Ventspili, man bija brīvs laiks. Ieraugu vecu māju, viss nodrupis, skaists kolorīts. Tā kā tieši veidoju ciklu, kur vēl redzami vecie, 30. gadu uzraksti, ņemu kameru un fotografēju. Jūtu, ka kāds saķer manu elkoni, jautā «dļa kovo sņimaješ?» (krievu val. — «kam fotografē?») un grasās kaut kur vest. Nu, ko man darīt? Es izvelku VEF Tautas fotostudijas apliecību, kas nav nekāds dokuments, tomēr grāmatiņa biezos vākos, un rādu viņam. Uzreiz apklust, norimstas, izvelk pildspalvu un uz savas autobusa biļetes pieraksta manu apliecības numuru – «Nr.2». Cilvēks privātās drēbēs, modrs, sargā savu valsti. Tikpat skaista kā pats laiks bija arī viņa domāšana. Vienmēr esmu uzsvēris, ka 80. gadi bija pats radošākais periods. Es necentos neko kritizēt. Tas vienkārši šķita smieklīgi un amizanti brīžiem.
Anda:
Tie paši modrie komunisti droši vien paši mājās klausījās mūziku, kas nāca no Rietumiem un toreiz tika uzskatīta par kaitīgu, viss bija tik savijies!
Gvido:
Savijies tas bija pat tik ļoti, ka šādi tikām pie labām mūzikas platēm — caur paziņām, kuru radinieki strādāja attiecīgajās iestādēs. Tās bija plates, kas tikušas sūtītas šurp, bet atzītas par sliktām un konfiscētas. Tas bija paradoksāli — pateicoties cilvēkiem, kuriem būtu bijis jāpasargā mūs no šiem ierakstiem, mēs tiem piekļuvām. Ar grāmatām bija grūtāk. Ja kāds fotožurnāls parādījās, tas tika laists no rokas rokā, tā bija liela vērtība. Kad draugi no Amerikas atsūtīja grāmatu par Anselmu Adamsu (Ansel Adams), es biju sajūsmā. Tas pats Anrī Kartjē–Bresons (Henri Cartier–Bresson), Ērvings Pens (Irving Penn) — šo to no viņu darbiem biju redzējis arī toreiz, nebija tā, ka pavisam nezinātu.
Mūzika ir ļoti svarīga manā dzīvē. Bez tās es nemaz nevarētu iztikt, tas ir tāpat kā elpot. Ja man atņemtu visus mūzikas ierakstus un liktu izvēlēties tikai vienā gadā saražotos, izvēlētos 1971. gadu. Ja varētu piecos gados, tad no 1969. līdz 74.gadam. Ar tā laika mūziku pilnīgi pietiek. Viss, ko sirds var vēlēties. «Led Zeppelin», «Deep Purple», Marks Bolans, Džonija Mitčela, Marianna Feitfula un citi. Loriju Andersoni pirmo reizi dzirdēju 80. gadu vidū — iepatikās no pirmajām taktīm. Pīters Gabriels arī. Tagad tieši tumšie rudens vakari, kad beidzot varu kaut ko paklausīties.
Poligrāfija
Anda:
Esmu lasījusi, ka Jums bijis ļoti svarīgs tieši fotogrāfijas tehniskais izpildījums, tomēr poligrāfijas kvalitāte tolaik bija stipri zema…
Gvido:
Jā, bez tā fotogrāfija nemaz neeksistē, tas nevar būt mazsvarīgi. Mēs toreiz ļoti stingri ievērojām principu — žurnālā publicēto attēlu nedēvēt par fotogrāfiju. Tā bija fotogrāfijas reprodukcija. Pirms nedēļas man bija atvaļinājums, tieši divdesmit četras stundas, un kopā ar domubiedru grupiņu mēs sapulcējāmies un aizbraucām uz Tallinu apskatīt Irvina Pena izstādi. Pens uzskata, ka oriģinālam neesot nekādas nozīmes, jo to neviens neredz, svarīgs esot poligrāfiskais izpildījums. Attēls nokļūst līdz tautām, un redzama ir tieši nodrukātā versija.
Anda:
Kādas bija sajūtas, kad redzējāt savus darbus nodrukātus toreiz?
Gvido:
Patīkams satraukums! Es vienmēr esmu teicis, ka nav slikts ne melnbaltais, ne krāsainais. Tās ir dažādas lietas, kuras nevajadzētu salīdzināt — katrai savi plusi un mīnusi. Daļai sižetu krāsa par labu nenāk, tikai traucē. Tas, kas ir labs krāsains, savukārt, nebūs labs melnbalts. Toreiz krāsainu attēlu nemaz nebija iespējams kvalitatīvi nodrukāt. Arī melnbaltais netika kvalitatīvi drukāts, tomēr likās, ka tas ir mazāks ļaunums — mazāk ciešanu, mazāk tonālu neprecizitāšu nekā krāsainam attēlam.
Kūciņas
Anda:
Kā atšķiras jūsu darbs šodien, žurnālu vākiem fotografējot ēdienus?
Gvido:
Tā ir sanācis, tam nav racionāla izskaidrojuma. Toreiz nebija, ar ko fotografēt, bet bija, ko fotografēt. Tagad tehnika ir pieejama jebkāda, bet nav vairs laika fotografēt prieka pēc. Šodien dažkārt tiek jauktas stilista un fotogrāfa funkcijas. Es domāju, ka stilista uzdevums ir sagādāt, ko fotografēt, bet fotogrāfa uzdevums — izdomāt, kā to izdarīt. Reti kurš stilists spēj skatīties ar vienu aci un no viena punkta. Daudzi nesaprot, kādi ir objektīvi, kādas ir fotogrāfiskās iespējas. Tāpat ar pavāriem — viņi pagatavo skaistu ēdienu un groza to no visām pusēm, bet kadrā taču tas viss neietilpst, tāpēc gadās, ka objektus uz šķīvja slepus pārbīdu. Toties ēdiens nerunā pretī, un viņš nekad neprasa parādīt bildi, kuru esi nobildējis!
Izstādi Fotogrāfijas muzejā papildina arī Gvido Kajona fotogrāfiju albums, ko laidusi klajā izglītības un kultūras atbalsta biedrība «Balta».
Viedokļi