Šonedēļ Rīgā norisinās starptautiskais jaunā teātra festivāls «Homo Novus», kas ikreiz pārsteidz ar netradicionāliem spēles laukumiem un paņēmieniem. Atzīmējot festivāla desmitgadi, izveidota īpaša programma «Pēdējā humānā telpa», kurā ar jauniem neliela formāta iestudējumiem, instalācijām un akcijām piedalās vienpadsmit dažādu jomu mākslinieki. Jaundarbu kolekcija ir balstīta britu teātra zinātnieka Alana Rīda atziņā par teātri kā pēdējo cilvēcīgas saskarsmes telpu. Vairāk stāsta festivāla direktore Gundega Laiviņa.
«Pēdējās humānās telpas» programmā iekļautas Pētera Krilova, Viestura Meikšāna, Vladislava Nastavševa, Andreja Jarovoja izrādes, kā arī Izoldes Cēsnieces, Monikas Pormales, Reiņa Suhanova, «Nomadu» un «mareunrol’s» instalācijas. Daudzpusīgā kolekcija apskatāma savrupmājā Aristīda Briāna ielā 9. Vladislavs Nastavševs savā «Eskeipista dienasgrāmatā» solās izpildīt klaviermūziku un dziesmas no savām esošajām, topošajām un neesošajām izrādēm, bet Andrejs Jarovojs ar izrādi «Pietura» piedāvā īpašu pieredzi 30 minūšu garā piedzīvojumā ārpus klasiskā teātra izpratnes un nosacījumiem.
Kas ir «Pēdējā humānā telpa»?
Tie ir 11 jauni darbi, kas izstādīti vienā telpā un balstīti vienā idejā, tekstā — britu teātra zinātnieka Alana Rīda (Alan Read) atziņā par teātri kā pēdējo humāno telpu. Pie šīs atziņas nonācām, jo festivāla desmitgadē gribējām apkopot to mākslinieku balsis, ar kurām mēs esam šo gadu laikā strādājuši. Mums bija jāatrod kāds kopsaucējs, un mēs atradām šo Alana Rīda tekstu, ko katrs mākslinieks ir brīvi interpretējis. Katram ir sava ideja; kāds strādā individuāli, citam ir komanda; visus darbus apvieno telpa.
Mūs ļoti iedvesmoja arī 2011. gada Prāgas scenogrāfijas kvadriennālē pilsētvidē veidotā izstāde «Intersection: Intimacy & Spectacle», kurā katrs mākslinieks piedalījās ar atsevišķu instalāciju vai performanci. Arī Rīgā mēs nevarējām katram māksliniekam dot iespēju uztaisīt pilnmetrāžas izrādi, tāpēc katrs darbs atsevišķi ir mazāks formāts, bet kopā tie veido lielu formu un atmosfēru.
Kāpēc tieši Alana Rīda atziņa kļuvusi nozīmīga festivāla kontekstā?
Savā grāmatā «Teātris, intimitāte un satikšanās» («Theatre, Intimacy and Engagement: The Last Human Venue») Alans Rīds raksta: «Pēdējā humānā telpa iezīmē vietu un mirkli, kurā cilvēks apzinās savu eventuālo izzušanu. Teātris kā pēdējā humānā telpa, tieši pretēji, uzasina izjūtu, ka esam dzīvi. Tā ir telpa, kurā cilvēks apzinās savu atšķirību no pārējiem dzīvniekiem, jo spēj vēlreiz pieredzēt bērnību, vienoties kopīgā kontrolētā un nepārtrauktā elpā un piedzīvot estētisku vilšanos.» Alans Rīds arī apmeklēs Rīgu un komentēs šo darbu.
Es arī teātrī saņemu kārtējo jauno stimulu dzīvot tālāk. Ne vienmēr tas ir dzīvi apliecinošs stimuls, reizēm pieredze var būt ļoti destruktīva vai visdažādākajās nokrāsās. Teātrī skatītājam vienmēr pretī ir mākslinieks, kas ir ļoti personīgi. Tā nav vizuālā māksla vai kino, kur darbs jau dzīvo savu dzīvi, jo šīs fiziskās personas jau tur vairs nav, un tā tiek interpretētēta. Teātris ir pēdējā telpa, kur notiek divu cilvēku dzīva saruna. Vairs reti kur publiskajā telpā ir iespējama dziļa, cilvēcīga saruna. Šī atziņa katru mākslinieku ir iedvesmojusi kam pavisam citam — meklējumam, risinājumam, darbam. Ir nācis klāt vēl viens uzslāņojums — reālā norises vieta, māja Aristīda Briāna ielā 9, kas gadiem bijusi pamesta. Ļoti ilgi uz to skatījāmies, bet, kad tikām iekšā, šķita, ka Rīgā nekas tāds vairs nav iespējams — gan tās īpašās auras dēļ, gan tas tukšums un pamestība.
Tā nav vizuālā māksla vai kino, kur darbs jau dzīvo savu dzīvi, jo šīs fiziskās personas jau tur vairs nav, un tā tiek interpretētēta. Teātris ir pēdējā telpa, kur notiek divu cilvēku dzīva saruna.
Vai tik izteiksmīga ēka pati nekļūst par kuratoru?
Mēs tieši par to diskutējām, vai māja ir jānostāda augstāk par mākslinieku idejām. Daži saka, ka tā ir ļoti agresīva, jaudīga, un ar to vairs nevar nerēķināties. Tas ir problemātiski, mēs mēģinām sabalansēt, lai māja nepārņem. Tā nedrīkst būt kurators, tā joprojām ir tikai telpa, bet, protams, ka tā ienes savu estētisko nospiedumu, sajūtu un vērtību.
Festivālā ir pārstāvēti pasaules klases mākslinieki, kā Romeo Kasteluči, bet šis gads ir nozīmīgs ar īpaši plašu latviešu mākslinieku programmu. Ar ko tas skaidrojams?
Kad mēs, Latvijas Jaunā teātra institūts, 2005. gadā pārņēmām festivāla rīkošanu, nolēmām iekļaut «Homo Novus» tikai jaunus darbus, kas ir radīti tieši festivālam, nevis atlasīt izrādes no sezonas repertuāra. Festivāla platforma ir ļoti pateicīga, lai ļautu jaunajiem māksliniekiem eksperimentēt, ko viņi, iespējams, nevar atļauties repertuāra situācijā. Tas bija īpaši nozīmīgi pirms «Dirty Deal Teatro» un «Ģertrūdes ielas teātra» rašanās, kad jauniem māksliniekiem bija mazāk iespēju sevi parādīt. Kāpēc šogad ir citādāk? Jo šī ir kolekcija ar visiem māksliniekiem, ar kuriem mēs no 2005. gada esam strādājuši. Otrs darbs, kur piedalās latvieši, ir «Zudušie dārzi», kurā Rūdolfs Bekičs un Katrīna Neiburga strādā ar vācu mākslinieci Kristīni Umpfenbahu. Tas ir virziens, ko festivālā gribētos arvien vairāk attīstīt, jo, kad mūsu mākslinieki strādā ar ārzemniekiem, veidojas ļoti interesantas sadarbības. Vietējie dalībnieki iesaistās gan Kasteluči izrādē «Par Dieva Dēla sejas koncepciju», gan Filipa Kena izrādē «Serža efekts», gan Ingri Fiksdālas izrādē «Nakts ceļotājs» — gan mūziķi, gan bērni, gan cilvēki, kas nav profesionāli aktieri.
Visi vienpadsmit «Pēdējās humānās telpas» darbu autori šobrīd ir spilgti profesionāļi. Atskatoties uz viņu dalību iepriekšējos festivālos — vai tā bijusi tālredzība vai likumsakarība?
Pēteris Krilovs ir festivāla dibinātājs, viņš veidoja izrādes jau pašā sākumā, bet pārējiem — Andrejam Jarovojam, Viesturam Meikšānam, arī Vladislavam Nastavševam «Homo Novus» ir bijis atspēriena punkts. Arī Valteram Sīlim un «umka.lv» festivāls bija iespēja uztaisīt «Stāstu par Danielu Reju» (2005), kas zināmā mērā noteica viņu stilu vairākus gadus. Arī «Nomadi» ir strādājuši ar mums, bet, piemēram, Inese Mičule un citi, kas arī veiksmīgi startējuši festivālā, šoreiz nepiedalās. Šī gada scenogrāfu kompānija — Monika Pormale, «mareunrol’s» — ir veidojusies pēc Prāgas scenogrāfijas kvadriennāles (2011), kad mums bija brīnišķīgi darbi, kurus vēlāk izstādījām arī Rīgā.
Vai «Pēdējās humānās telpas» skatītāji tiek iesaistīti vai paliek vērotājos?
Daļa darbu ir izstādes formātā, daļā mākslinieki paši piedalās, veidojot vispersonīgāko sarunu, kāda ir iespējama. Skatītājam nav jāpiedalās, bet viņš nevar arī atslēgties, un daļa darbu ir interaktīvi. Tā kā darbi ir tik dažāda formāta, mēs veidosim vakarus tā, lai skatītājs var vispirms apskatīt izstādi, kam sekos izrādes.
Informācija par «Homo Novus» izrāžu programmu un citām norisēm atrodama festivāla mājaslapā.
Viedokļi