Šī gada sākumā mūsu web un dizaina aģentūrā «Graftik» apņēmāmies, ka vismaz reizi gadā jāaizbrauc uz kādu savas nozares konferenci ārzemēs, lai mazliet paplašinātu redzējumu, nē, drīzāk — uzlabotu redzamību. Izvēle krita uz «Reasons to be Creative», kas šogad norisinājās Anglijas dienvidkrasta pilsētā Braitonā. Tā notiek jau sesto gadu, un arī šoreiz uzstājās starptautiski pazīstami dizaineri.
Kopā ar Miku un Miku (vecāko programmētāju un jaunāko grafikas dizaineri) devāmies ceļā, kur mūs sagaidīja trīs karstas dienas, tiešā un pārnestā nozīmē. Braitona ar savu zilganzaļo jūru un šādu Anglijai netipisku septembra klimatu nedaudz atgādināja kādu no dienvidzemju kūrortiem. Bet sauļoties nebija laika. Dienas bija «karstas», jo kļuvām par baterijām, kas nepārtraukti lādējas. Katru dienu «Reasons to be Creative» programmā bija sešas lekciju sesijas, un pusei no tām bija trīs izvēles varianti. Lekcijas notika mākslas centrā «Brighton Dome», 80% no tām bija adresētas dizaineriem, pārējās — koda cienītājiem.
Spēja identificēt
Mans Evernote ir kļuvis divreiz smagāks, un ir grūti izlemt, ko no visa atsijāt. Pirmkārt, mani patīkami pārsteidza bieži pieminētā doma, ka nav vienmēr jāmeklē tas jaunais, ārpus tevis esošais ģeniālais izgudrojums vai ideja, bet pamēģini identificēt to, kas tevī jau ir, kāds tu esi un ko tu šobrīd jau dari, un, iespējams, tu atklāsi kaut ko vērtīgu, kas pilnīgi dabīgi radīs šo meklēto ideju.
Piemēram? Piemēram, Naomija Atkinsone (Naomi Atkinson) no lielas reklāmas aģentūras aizgāja strādāt mājās, bet pēc kāda laika saprata, ka viņai pietrūkst kontakta ar cilvēkiem. Lai kompensētu šo iztrūkumu, viņa pievērsās sava dzīvokļa interjera priekšmetiem un sāka tos regulāri pārkārtot. Līdz saprata, ka viņai daudz labāk par pikseļiem patīk taustāmas lietas. Konferences laikā viņa paziņoja par savu jauno projektu — četrstāvīga dizaina preču veikala «Whosit & Whatsit» atvēršanu, kur iesūtīt preci varēs jebkurš dizainers. Arī tu, ja vēlies.
Audio dizains
Citā lekcijā Endrū Spūners (Andrew Spooner) aicināja identificēt skaņu maņu sevī, un to aktīvāk pielietot dizainā. Ar nedaudz smieklīgu metodi, izmantojot divus nabaga brīvprātīgos, viņš visiem klātesošajiem pierādīja, ka, pretēji vispārzināmajam faktam, ka gaisma ceļo ātrāk par skaņu, cilvēka intuitīcija ātrāk uztver skaņu, tādēļ audiāli signāli dizainā esot efektīvāki par vizuālajiem.
Savukārt izgudrotājs Dominiks Vilkokss (Dominic Wilcox) ieteica skatīties uz lietām no attāluma, jo tad tās varot ieraudzīt abstraktā, neasā formā, atļaujot līdzdarboties savai iztēlei. Un viņš zina, par ko runā, jo viņa paveikto darbu sarakstā ir daudz dažādu, pārsvarā nelietderīgu, toties radošu šedevru. Viens no viņa iztēles augļiem ir «Lauks», kuru viņš izstrādāja tikai tādēļ, ka nespēja iztēloties, kā izskatīsies rezultāts. Iespējams, visplašāk pielietojamā motivācija, kādu esmu dzirdējis.
Spēja sasmaidināt
Smaidīt šajā konferencē vajadzēja daudz, un tas, protams, ir labi. Bet daudz dzirdēju arī par veidiem kā mums, dizaineriem, panākt smaidu mūsu radīto produktu lietotāju sejās. Ārons «adaptivitāte» Gustafsons (Aaron Gustafson) ieteica mums, dizaineriem, pretēji māksliniekiem, strādāt ar empātiju (spēju just to, ko lietotājs jūt). Tātad, būt gataviem strādāt klientu labā, arī tad, ja mums no šīm attiecībām nekas (bez naudas) neatlec. Šo punktu Ārons ilustrēja ar kazu Džeku, kura nesavtīgi rūpējas par aklo zirgu Čārliju.
Par smaidiem izsmeļoši izteicās arī Štefans Sagmeisters (Stefan Sagmeister), prezentējot faktus par «laimi», ko ievācis sava «Happy Show» ietvaros. Interesantākā statistika bija, ka laimīgākie cilvēki esot tie, kuri ir reliģiozi, precēti un — jā, tie, kuri kopīgi dzied! Tā nu kopā ar Sagmeisteru uzdziedājām.
Tomēr visspilgtākais piemērs smaidu ģenerēšanai palicis atmiņā no interaktīvā dizaina studijas «Hellicar & Lewis» puišu stāstījuma par kādu amatieru konkursu. Tajā divi norvēģu puiši prezentējuši savu patiesi ģeniālo ideju — uzbūvēt elektronisku ierīci, kastīti, kuru pieslēgt pie televizora un kura skenē cilvēka sejas izteiksmes. Ikreiz, kad televīzijas skatītājs, piemēram, baudot kādu labu komēdiju, pasmaida, šī ierīce izgriež šo filmas fragmentu un atkārto to atkal un atkal — tik ilgi, kamēr cilvēks vairs nesmaida.
Īstās vietas meklējumos
Protams, mēs katrs cīnāmies ar šaubām par sevi, savām spējām un savu īsto vietu. SVA NYC pasniedzēja un dibinātāja Liza Danziko (Liz Danzico) šajā sakarā ieteica — noskaidro, ko tu esi darījis vai darījusi septiņu gadu vecumā. Ļoti bieži tieši tas esot tas, ko tu iekšēji vēlies darīt šodien. Savukārt slavenajam Džonam Burgermanam (Jon Burgerman) bija savs redzējums šajā sakarā — ja nevari būt labs, esi vismaz atšķirīgs. Viņam padodas abas lietas.
«Typekit» radošais direktors, bijušais web–dizaineris Eliots Džejs Stokss (Elliot Jay Stocks) savu foršāko projektu vietā atrādīja kaunpilnākos — savas pirmās mājaslapas ar visiem «flash», «iframes», pikseļfontiem utt. Lika pasmaidīt. Tomēr vēlāk dzīvē viņš izlēma darīt to, ko ieteica pamēģināt katram web–dizainerim — padarboties «print» nozarē. Tas viņam deva jaunu skatījumu uz fontiem, kas šodien vairāk kā jebkad ir būtiska sastāvdaļa web projektos.
Konference bija ļoti daudzpusīga, jo tādi bija paši lektori. Pēc katras uzrunas bija kafijas un «Red Bull» pauzes. Trešās dienas rītā bija īpaša sesija — «The Elevator Pitches», kurā uzstājās 20 jaunie dizaineri, katrs trīs minūtēs noprezentējot savu ideju. Tik īsā laikā neko jēdzīgu noprezentēt nevar, tādēļ uzsvars bija uz spēju pasniegt sevi, un to redzēt bija ieguvums.
Ar velo uz Latviju
Kad Lanyrd man paziņoja par šo konferenci, ieraudzīju tās slavenāko lektoru un sapratu, ka šī būs vērtīga konference. Tas bija Ēriks Špīkermans (Erik Spiekermann), dizaina studijas «Edenspiekermann» vadītājs un fontu maniaks. Viņa stāstījums par savas studijas darbības principiem un pieredzi bija visvērtīgākais, jo pats vadu savu mazo studiju. Bija patīkami dzirdēt, ka pie viņiem vienkāršākā vizītkartes tipa mājaslapa izmaksājot 20 000 eiro, savukārt «normāla» mājaslapa ap 600 000 eiro. Redzu, ka mums ir, kur augt. Bet, ja nopietni, tad guvu apstiprinājumu tam, ka ir svarīgi meklēt ceļus kā klientam pateikt: «Tu esi klients, tu maksā, un tā ir visa tava loma šajā projektā». Mēs automehāniķim nemācām, kā pareizi nomainīt eļļu motoram. No spējas to diplomātiski pateikt, manuprāt, ilgtermiņā būs atkarīga visa mūsu dizaina nozare un Latvijas vizuālais tēls.
Cieņa ir jārada jau no pirmā kontakta, kad klients pie mums vēršas. Špīkermans sniedza trīs vienkāršus principus, kā to panākt. Pirmkārt, «nepičo» bez maksas, gatavojot uzreiz kādas skices. Otrkārt, aicini klientu vienmēr pie sevis. Ja viņš nav gatavs braukt pie tevis, viņš nav tevis vērts. Treškārt, piedāvāto cenu nekad nelaid zemāk, jo ar to tu padarīsi sevi par meli un vairs nevarēsi celt to augstāk. Klients atradīs naudu, ja gribēs. Protams, ir jāsaglabā veselais saprāts, taču šie principi radīs pareizo augsni sadarbībai ar klientiem.
Īsi pirms Špīkermana vakara sesijas man izdevās viņu noķert uz sarunu foajē. Kad no angļu valodas pārgājām uz mūsu abu dzimto vācu valodu, tonis kļuva ļoti draudzīgs, un paguvu viņam pastāstīt arī par Latviju. Izrādās viņa sieva ir lietuviete, bet Latvijā viņš nav bijis. Izteicu uzaicinājumu atbraukt pie mums nolasīt kādu lekciju, uz ko viņš atbildēja, ka nākamvasar plānojot izbraukāt Baltiju ar velosipēdu (viņam esot 12 velosipēdi!). Vai sanāks arī lekcija, tas laikam atkarīgs no mums pašiem.
Viedokļi