Liepāja ir dievīga teritorija, kur atpūsties brīvdienās, pa gabalu to pielūdz puse valsts talantu. Taču retais te arī strādā, pat ja dzīvo. Kas tomēr iegulda spējas, lai radītu darbavietas, apgrozītu un attīstītu savu intelektuālo īpašumu kādā no radošo industriju sfērām, vairojot gan privāto labklājību, gan publisko labumu?
Abas komponentes — peļņa un pievienotā vērtība — radošajām industrijām ir vienlīdz nozīmīgas. Dotētās aktivitātes — muzikālas vai literāras — tai neatbilst, lai arī aktuālajā Liepājas Kultūras pārvaldes aptaujā ceturtdaļa klikšķu trāpījuši tieši šajā aplamās atbildes ailē. Puse minējuši «kreatīvo uzņēmējdarbību», baidos, neizprotot svešvārda un salikteņa summu. Daži atzinuši — «māksla». Vai radošās industrijas ir kaila aprēķina attiecības — kultūra plus komercija? No kvalitatīvu preču un pakalpojumu piedāvājuma tukšā Liepāja pilna ar smuko lietu un ideju bodēm, stilīgiem apaviem un stila rozīnītēm apģērbos. Kā sugas vārdus virknēju eksistējošu veikalu nosaukumus, jo tie izgaismo noslieci — pamirušas pilsētas pēdējais iedzīvotājs pats nezina, tam jāizkar priekšā, kur un kas ir smuks vai stilīgs. Vai tiešām?
«Ideju lidlauks»
Dizaineri Iveta un Reinis Kuncīši nozarē darbojas jau 12 gadus. Lai gan «Ideju lidlauks» metālizstrādājumiem pasūtītāji ir liepājnieki, piemēram, Liepājas dome velostatīviem, viņuprāt, pilsētas biznesa vide nav īpaši stimulējoša radošam prātam. Tādam tirdzniecība neesot stiprā puse, tur ienesības attīstītāji varētu palīdzēt. Tik un tā Kuncīši pieskaita sevi radošajiem rūpniekiem: «Tas drīzāk ir moderns amatniecības veids, kas nodrošina radoša indivīda iztiku, ja tas nav amatnieks klasiskajā izpratnē. Ņemot par pamatu amata prasmes un savienojot ar mūsdienu dizaina un kultūras tendencēm, var izveidot produktu ar augstu pievienoto vērtību un mēģināt to pārdot!» Mājīgajā «Eko telpā» Iveta darina sirsnīgas rotaļlietas un asprātīgas spēles no finiera, kas iedvesmo vecākus nodarbībām kopā ar bērniem. Noietu tām nodrošina Rīga.
3 faktori veiksmei Liepājā:
- ražotne atrodas pašiem piederošā īpašumā;
- izveidojies pastāvīgs klientu loks;
- preci ved un pārdod ārpus Liepājas.
«Sense Media»
Kā starta siltumnīca jaunajiem uzņēmējiem 2009. gadā Liepājā izveidots «Kurzemes Biznesa inkubators». Tur izaudzināti dabīgās vilnas lācīši «Wooly World», kuru tēlus radījuši Latvijas Mākslas akadēmijas dizaina studenti un kurus izgatavo Liepājas neredzīgo biedrības aprūpējamie. No turienes uz pirmo nomas punktu Baltijā — Liepājas reģiona tūrisma informācijas biroju — izbraukuši elektriskie velosipēdi «Blue Shock Bike», kas savukārt ir stabils partneris kaimiņam — reklāmas aģentūrai «Sense Media». Tās direktors Mikus Austers maz dzirdējis, ka kāds sevi pozicionētu kā radošo industriju pārstāvi, pat ja tāds ir. Jo izpratne par to ir neliela. Sekmīgā komercdarbība video izstrādē arīdzan sākta ar siltās mikrovides atspaidu. «Liepājas biznesa vide ir izdevīga, jo ir daudz sadarbībai potenciālu uzņēmumu, jo izmaksas ir ievērojami mazākas nekā Rīgā. Galvenie iemesli ir piederības sajūta un vēlme attīstīt savu reģionu. Varam sniegt pakalpojumu arī Eiropā, tāds būtu mērķis.»
3 faktori veiksmei Liepājā:
- pati pilsēta iedvesmo;
- Liepāja ir samērā maza, viss pieejams rokas stiepiena attālumā;
- ārzemniekus ieinteresē izdevīgākie nosacījumi izmaksu atšķirības dēļ.
«Sense Media» veidotais video «Blue Shock Bikes»
«Darbnīca»
Sapulču centriņa īpašniece Inta Šoriņa pretojas jēdziena «radošās industrijas» oficiālajam iedalījumam, drīzāk tajā saskatot sporta disciplīnu — ideju ģenerēšanu jebkurā tirgus jomā. Viņasprāt, tas ir domāšanas process, kā rezultātā rodas taustāms produkts. «Ap «Darbnīcu» zum ļaužu bars ar idejām, tāpēc to noteikti ieskaitu kā radošo industriju posmu. Tā ir vieta, kur ģenerēt. Jokaini, bet apmeklētāji tādā formātā to arī izmanto. Kūpošas galvas, karstas diskusijas, diagrammu saķēpātas tāfeles, semināri «Darbnīcā» ir ikdiena. Un, ja ir vide, kur radīt, būs arī idejas.»
Intai liekas — Liepāja ir radoša pēc definīcijas. Pie divām būtiskām atkāpēm. «Pirmā. Ja ģeneratori ir pilsētnieki — mājās sēdētāji, tad idejas bieži vien paliek mājās, jo pilsēta ir tik maza un ērta. Ja viesi — tad automātiski ir vajadzīga tikšanās vieta. Otrā. Jauki, ka Liepājā ir pludmale, bet radošam biznesam ir nepieciešama organizēta pilsētvide. Vietas, kur tikties. Un te ir caurums. Paldies par teātri, bet, ak, ja būtu īsta, moderna bibliotēka, ja būtu koncertzāle! Neitrālas vietas, kur sabiedrisks cilvēks satiek citu aktīvistu, klātienē apmainās ar intelektuālu informāciju.» Tāpēc Inta, ar ģimeni nesen atgriezusies dzimtenē, iekārtoja te liberālu kafetēriju, kur «uzkavēties bez steigas, runāt skaļi, strīdēties, kritizēt, darīt to regulāri.»
Kā ekskluzīvu, reizē jūtīgu Inta skar nākamo etapu — biznesa inkubatorus un radošās telpas. Viņasprāt, ikvienai specifiskai jomai noder īpaši apstākļi. «Kurš tiesīgs lemt par to, kuru attīstīt, kuru ne? Liepājas domnieki? Kāds ir valsts uzstādījums? Kontekstā ar vispārējo tirgus situāciju, nevis nenoteiktu garastāvokli — patīk vai nepatīk.»
3 faktori veiksmei Liepājā:
- viss ir tuvu. Veicamie attālumi, līdz ar to padarītā daudzums un laika ekonomija dienā nav salīdzināmi ar to, ko var paspēt Rīgā;
- mierīgi un patīkami. Tas nenozīmē, ka liepājnieki dara lēnāk kā rīdzinieki, bet gan to, ka komunikācija ar partneriem ir daudz cilvēcīgāka, tāpēc, ka ir laiks, un daudz ieinteresētāka, tāpēc, ka klientu loks ir ierobežots;
- pilsēta ar svaigu gaisu. Neliels civilizācijas modelis mežu, jūras, ezera tuvumā.
«MPLab»
Liepājas Universitātes Mākslas pētījumu laboratorijas jeb «MPLab» vadītāja Santa Mazika norāda, ka vārdu salikums «radošās industrijas» vien vedina uz tā saprašanu: «Tā ir ražošana, radīšana, darba vietu nodrošināšana, izmantojot radošu pieeju. Eksakts aprēķins, kam talkā nāk humanitārajās zinātnēs iemitinātā spēja risināt sarežģītas, vispusīgas, starpnozaru problēmas. Savstarpējs balanss, pat sinerģija — radošums netiek pakārtots racionālajam, bet ar to «sadarbojas», gūst abpusēju labumu.»
Sesto gadu Santa māca jauno mediju māksliniekus, kuru starta pozīcijas radošumam vērtē kā ļoti sliktas, jo studentiem pietrūkst darbaspēju, vēriena, sistemātiskuma un struktūras. Spējīgākie tomēr izvirzās, ja ilgu laiku vēlreiz «izgudro velosipēdu». Viņa secina, ka daudzās Latvijas skolās sniedz neapmierinošu humanitāro izglītību. Lielākajai daļai absolventu klasiskie kultūras pamati — literatūra, māksla, mūzika — ir pilnīgi sveši. Zinošie tos apguvuši patstāvīgi, taču virspusēji. Līdz augstskolai nonākušos Santai sauc par elitāriem, jo vismaz izdarījuši savu izvēli dzīvē. Staigāšana ar planšetēm vai ģitārām, radošo vidi veicina, protams. Tomēr svarīgi ieinteresēt iet dziļumā un plašumā, nevis dzīt. To protoši talantīgie pedagogi ir retums, jo skolas nereti samierinās ar viduvējībām.
«No vienas puses Liepāja ir labā situācijā. Te ir klasiskās vērtības — muzejs, teātris, orķestris, galerijas, mūzikas un mākslas skolas. Ir vietas, kuras apvieno kultūras un citas funkcijas — festivāli, klubi, kafejnīcas, reklāmas biroji, televīzija un radio, vasarā pludmale un parks. Taču lielākais trūkums ir to sezonālais vai projektu apmēra raksturs. Iztrūkst industrijai tik nepieciešamā darbības nepārtrauktība, augsti kvalitātes standarti un paškritika. Nav starpposma, kurā jauniešiem veidoties par personībām, uzkrāt profesionālo pieredzi, kas viņiem ļautu justies vajadzīgiem, gaidītiem, novērtētiem. Gluži pretēji — teju katrs nolīdis savā stūrītī, skauž un burkšķ, cik grūti izdzīvot. Nepalīdzēs ne ar padomu, ne infrastruktūru. Tāds «perifērijas komplekss», kam arī ir pozitīvā puse. Liepāja ir gana maza un gana liela vienlaikus, lai mēs viens otru pazītu un lai te pietiktu vietas visiem.
Jāapzinās, ka studenti ar savām idejām neapdraud, bet papildina. Kamēr šajā pilsētā persiešu tepiķi būs svarīgāki par cilvēkiem, kas te mācījušies un gadu gaidījuši, kad varēs darbus eksponēt labās telpās, tikmēr nevarēsim runāt par ilgtspējīgu kultūras industriju Liepājā. Tas, vai tā kļūs par radošu pilsētu, kurā viņi gribēs palikt un dzīvot, ir atkarīgs no katra pilsētnieka vēlmes būt atvērtam.»
Ieskats «MPLab» 2012. gada bakalauru izstādē «Sklandrausis».
3 faktori izaugsmei Liepājā:
- tradīcija — pienākums, nevis priekšrocība;
- infrastruktūra — bāze ir, tikai tā visu laiku jāpapildina;
- cilvēkresursi — spēcīgas personības, kuru vairs nav daudz, tāpēc jāaudzina citi.
Varonis ir katrs liepājnieks, kas atver ko pretvējam par sīkstu cenā, tēmā vai pieejā — «Boulangerie», «Tējas istaba» un «Mākslas lāde». Jo ir gana administratīvajā karā kritušo un cietušo vai emigrējušo, kā «K@2» un «Fontaine Enterprises» vai Latvijas 1. Rokkafejnīca. Liepājas vadībai dzīvs radošums ir bīstams, jo nav kalpināms, dekoratīvs vai prestižs. Drošs ir miris vai režīma radošums — «Liepājas dzintars» vai Liepājas Dizaina un mākslas vidusskola! Taču miermīlība lēnām uzvar ar personīgu attieksmi, kas ideju īstenošanai ievērtē divpusējas vajadzības — gan pircēja, gan pārdevēja.
Viedokļi