Esmu traki ziņkārīgs. Saruna ar Jāni Kutilu

Tu teici, ka Senmārtina koledžā iestāties ir grūti, bet nav neiespējami. Kā tev tas izdevās?

Pirms nokļuvu Londonā, devos uz mazu pilsētiņu Anglijas dienvidos. Iestājos vietējā koledžā viena gada nepilna laika mākslas un dizaina portfolio sagatavošanas kursā (BTEC Diploma in art and design). Kurss bija bez maksas un deva iespēju sagatavot labu portfolio. Pāris reižu devos uz Londonu zīmēt muzejos, apmeklēt izstādes, pētīt un iepazīt pilsētu. Nebija divu domu, ka gribu mācīties modi tieši šajā pilsētā. Kursa pasniedzēji man ieteica Londonas Mākslas universitāti (University of the Arts London), kas ir sešu Londonas mākslas un dizaina koledžu apvienojums. Es pieteicos uz Camberwell College of Arts un ar savu pirmo portfolio tiku uzņemts pilna laika viena gada mākslas un dizaina kursā (Foundation course in art and design). Šis kurss ir paredzēts, lai sagatavotu portfolio savā izvēlētajā specialitātē (manā gadījumā — vīriešu apģērbu dizaineris), un ir obligāta prasība, lai varētu iegūt augstāko izglītību modes vai mākslas dizainā. Pabeidzot šo kursu, automātiski tiku uzaicināts uz Senmārtinā studēt gribošo portfolio izskatīšanu. Lielā telpā bijām 30 studenti, un tikai piecus no mums uzaicināja uz interviju. Man par pārsteigumu «menswear design» kursa direktors paziņoja, ka esmu pirmais latvietis, kurš ticis intervēts un arī uzņemts šajā kursā.

Studiju gada maksa ir 9000 mārciņus, plus izdevumi par audumiem un citiem skolas piederumiem. Eiropas Savienības studenti var pieteikties un saņemt valsts kredītu, kas sedz mācību maksu, kā arī ņemt studējošā kredītu sadzīves izdevumiem.

Kas tev studiju ietvaros jāpaveic, lai iegūtu diplomu?

Mums ir dažādi dizaina un ideju pētniecības projekti, tostarp arī konkursi, kurus piedāvā modes industrijā pazīstami vārdi — «H&M», «Paul Smith» un citi. Konkursu ietvaros man jāpiedāvā sava ideja, jāizveido pilna kolekcija un viens no tērpiem arī jāuzšuj un jāprezentē.

Trešajā studiju gadā mums ir iespēja iziet gadu ilgu praksi Londonā, Ņujorkā, Parīzē vai citā modes pilsētā, savukārt ceturtajā gadā ir jāizveido galvenā kolekcija, kas sastāv no vismaz sešiem tērpiem. Gada beigās ir lielā skate, kurā piedalās visi modes dizaina studenti ar bakalaura kolekcijām. Pašas interesantākās kolekcijas tiek izrādītas prestižajā Senmārtina preses šovā, kuru sponsorē «L’Oréal Professionnel».

Konkurence skolā ir jūtama, un spiediens ir liels, bet man tas patīk. Galvenais ir būt pašam, riskēt un eksperimentēt, izmēģināt un miksēt dizaina izstrādes procesā. Pasniedzēji ļoti novērtē, ja esi ziņkārīgs un pilns ar trakām idejām.

Tev bija tā retā iespēja tikt praksē savulaik to pašu koledžu absolvējušā Aleksandra Makvīna vārdā nosauktajā modes namā. Taču prakse izrādījās daudz smagāka, nekā biji iedomājies…

Praksē pieteicos vēl pirms uzsāku mācības Senmārtinā — par šo iespēju uzzināju Londonas Mākslas universitātes mājaslapā, darba sludinājumu sadaļā. Aizsutīju e–pastu ar savu portfolio, un pēc pāris dienām tiku uzaicināts uz interviju vīriešu apģērbu nodaļā. Mana pozīcija bija studijas asistents, kurš griež un kopē piegrieztnes, strādā ar Photoshop, printē un arī palīdz fotosesijās. Darba laiks nebija noteikts, reizēm darbdiena sākās astoņos no rīta un beidzās desmitos vakarā. Sākumā bija grūti pierast pie nepārtauktas darbības un jaunu lietu apgūšanas visas dienas garumā, bet ātri to pieņēmu, un laika sajūta pazuda. Prakse deva iespēju redzēt dizaina procesu attīstību no idejas līdz gatavam produktam. Pārsteidza, ka pie vienas kolekcijas strādā vairāki dizaineri, un visas dizaina idejas tiek apkopotas ar ļoti organizētu, milzīgu komandu.

Bez studijām tu arī izmanto katru brīvu brīdi, lai piestrādātu un veidotu arvien plašāku kontaktu loku.

Viena no aizraujošākajām pieredzēm prakses laikā bija asistēt fotosesijā «Alexander McQueen» vīriešu apģērbu 2012. gada rudens/ziemas kolekcijai. Kā asistentam man ir iespēja iepazīties un strādāt kopā ar talantīgiem stilistiem, make–up māksliniekiem un fotogrāfiem. Katra šāda iespēja sniedz ne tikai zināšanas un jaunas iemaņas, bet arī jaunu paziņu loku modes industrijā. Ļoti bieži uzzinu par freelance darbiem no pazīstamiem fotogrāfiem, studiju biedriem, kā arī pasniedzējiem. Cenšos arī praktizēties pie jauniem modes dizaineriem, kuri nesen izveidojuši savus zīmolus.

Ir ļoti svarīgi būt superaktīvam un apņēmīgam savā izvēlētajā profesijā. Sekoju līdzi un izmantoju katru piedāvājumu, kas var dot iespēju paplašināt savu modes redzesloku. Es gribu atklāt, uzzināt, izpētīt un saprast. Katra iespēja mani ļoti iedvesmo un dara traki ziņkārīgu. Londona tam ir ideāla vieta. Lielākās grūtības ir atrast visam laiku, un pilsēta ir ļoti dārga. Ja spēj atrisināt šīs abas problēmas, tad mode jāstudē tieši šeit.

Cik atsaucīga ir Londonas modes vide pret jaunajiem dizaineriem?

Ļoti atsaucīga. Ir svarīgi panākt, lai tevi sadzird kā modes dizaineru, un tam labs sākums ir Senmārtina koledžas beigšana, kad ir iespēja parādīt sava darba augļus plašākai publikai. Piemēram, «Fashion East» ir modes organizācija, kas atbalsta jaunos modes talantus un katru gadu trim sieviešu un trim vīriešu apģērbu dizaineriem piedāvā iespēju izrādīt savu kolekciju Londonas modes nedēļā. Izvēlētie dizaineri saņem stipendiju, vietu, kur prezentēt kolekciju, un komandu, kas nepieciešama skates sagatavošanai.

Arī sabiedrībai ir ļoti liela interese redzēt un valkāt jauno talantu darbus, jo tieši jaunie dizaineri rada vēl neredzētas lietas un izmaina ierasto Londonas modes vidi. Daudzi seko jaunajiem dizaineriem sociālajos medijos un, kad parādās kāda jauno dizaineru paraugu izpārdošana, tā ir pārapmeklēta. Apģērbs ir pašizteiksmes līdzeklis, un Londona to ļoti novērtē.

Kāda ir Londonas modes aina salīdzinājumā ar Latviju?

Daudz haotiskāka, neparedzamāka un pat hiperaktīva. Šeit ir nežēlīgi daudz modes kursu un skolu, un tas rada meganenormālu konkurenci un līdz ar to arī cīņas sparu. Bet tas man patīk un ir ļoti vajadzīgs, un tieši tāpēc atrodos šeit.

Kā tev no malas izskatās Latvijas modes lauciņš un tā spēlētāji?

Uz Latviju diemžēl sanāk aizbraukt ļoti reti, cenšos sekot Latvijas modei interneta vidē. No ārzemju medijiem diezgan bieži dzirdu par «MAREUNROL’S». Ar lielu aizrautību sekoju līdzi viņu kolekcijām, prezentācijām un instalācijām. Mani priecē arī Zanes Porietes kolekcijas. Modei vajag vairāk šādu pozitīvi noskaņotu dizaineru un krāsainu ideju.

Un kādi ir tavi plāni pēc studiju beigšanas?

Man priekšā vēl trīs studiju gadi, un visi plāni var mainīties trīs reizes. Mēģināšu prezentēt savu kolekciju dažādos veidos un, ja man būs tāda iespēja, piedalīšos arī Rīgas modes nedēļā. Pašlaik grūti teikt, vai atgriezīšos Rīgā uz palikšanu, bet nākotnē noteikti vēlētos kaut kādā ziņā sevi saistīt ar Latvijas modi. Pēc skolas beigšanas gribu atrast darbu kādā modes namā Londonā vai citā modes megapilsētā un gūt plašāku pieredzi vīriešu apģērbu kolekciju veidošanā. Un tad, ja būs tāda iespēja, dibināt savu zīmolu, kura kolekcijas izrādīt Rīgā, Londonā vai Parīzē.