Burti sēž kā iemūrēti ķieģelīši. Intervija ar Gustavu Andreju Grīnbergu

Vai fontu veidošana ir jūsu pamatnodarbošanās?

Jā, kopš deviņdesmitajiem gadiem, to es esmu izvēlējies un tajā nišā jūtos brīvi.

Kā jūs nonācāt pie tādas nišas nozares kā burtu dizains?

Tas faktiski bija vienīgais, kas mani grafikā interesēja. Kad es agrāk strādāju ar lietišķo grafiku, krāsas man vienmēr bija otrajā plānā. Mana fantāzija un radošā doma meklēja risinājumu melnbalti. Krāsu es pēc tam mākslīgi velku aiz matiem klāt, un to kādreiz var redzēt. Citi visu uzreiz redz krāsainu.

Kā notika pāreja no lietišķās grafikas uz digitālu fontu veidošanu?

Deviņdesmitajos gados Kirils Šmeļkovs, pirmā lielā Latvijas laikraksta «Diena» galvenais mākslinieks, uzaicināja mani tur darbā. Tajā laikā vispār nebija latviešu fontu, ar ko to avīzi nodrukāt. Tas sakrita ar manām interesēm strādāt ar digitālām iespējām un grafiku. Tad jau «Macintosh» bija tikai pāris pa visu Latviju — «Dienā», Latvijas Universitātē un Kultūras fondā. «Dienai» bija tikai viens uz visu redakciju, ar ļoti maza izmēra ekrānu. Uz tā rakstīja biznesa vēstules un, kad tās netika rakstītas, es sēdēju un mācījos programmu «Fontographer». Kirils šo to bija apguvis Kultūras fondā, un tad arī mani laida klāt pamācīties. Sākumā es pat nezināju, ka darbu vajag «noseivot», viss, ko taisi, pazūd, un esi nelaimīgs, ka nevar saglabāt. Tā «Dienai» tapa burti. Pēc kāda laika «Dienai» atsūtīja vēl vienu «Mac», bet kā viņu sauca…

 …«Classic»?

Jā, jā, melnbalts. Augstākajai Padomei arī tāds bija. Man reiz bija jāpabeidz kāds darbs «Dienai», un žurnālists Pauls Raudseps man iznesa no Augstākās Padomes vienīgo datoru, lai es varētu to izdarīt.

Kur jūs meklējāt piemērus un iedvesmu laikā pirms interneta?

Bija burtu katalogi, ja tādi tika rokās. Vai vienkārši noskatījāmies no žurnāliem. Ik pa laikam aiz dzelzs priekškara tomēr uzradās kādi žurnāli no ārpasaules. Tad mēs, lietišķie grafiķi, skatījāmies tajos virsrakstus un trūkstošās burtu zīmes piedomājām klāt. Tur jau nebija vaļas kādus autorības risinājumus prasīt — vai nu tieši centāmies atdarināt, vai likām klāt jau savu inspirāciju. Nāca arī «Letraseti» jeb novelkamo burtu katalogi, kas bija ļoti vērtīgs izziņas materiāls. Man par savu darbu sakāms, ka mani dziļi iespaidojuši vācu mākslinieki un dizaineri, vairāk nekā angļu vai amerikāņu. Toreiz bija vieglāk dzīvot, jo bija mazāk materiāla un varēja brīvi visu taisīt, bet tagad mēs dzīvojam tik pieblīvētā telpā, ka ir grūti kaut ko iesākt.

Tad kā jums šķiet, vajag fontus taisīt vēl vai jau pietiek?

Es domāju, ka vajag. Par sevi varu teikt, ka es reaģēju uz konkrētiem signāliem. Varbūt tas ir slikti, bet mani mudina strādāt, ja es redzu kaut ko nepareizu. Es reaģēju uz greizo, nevis ja redzu kaut ko skaistu. Es sajūsminos par to, jā, bet nekad negribēšu ar to cīkstēties. Toties, ja kaut kas ir neveiksmīgs, man gribas to pārtaisīt. Tikai tad man ir jāuzmanās, lai neuztaisu kaut ko līdzīgu. Vajag, lai ir labāk, lai ir kaut kas cits.

Jums ir liela pieredze, ne tikai veidojot savus fontus, bet arī latviskojot citu dizaineru darbus.

Jā, «Dienā» pielāgoju «Century Old Style», universālo «Helvetica». Fontam nākas klāt zīmēt ne tikai latviešu, bet arī krievu un citu valodu burtus. Strādājot ar citu dizaineru fontiem, ir jādejo sinhroni. Nedrīkst kāpt uz kājām tam, no kā es taisu. Laiku pa laikam es varu, apskatot mazu fragmentu, izveidot arī visu pārējo fonta kopumu.

 Kādi ir jūsu radošā darba virzieni pēdējā laikā?

Deviņdesmitajos gados izgatavoju vairāk nekā 1000 fontu adaptāciju latviešu, Baltijas, Austrumeiropas alfabētiem un vairāk nekā 300 fontu adaptāciju kirilicas skriptam. Pēdējos desmit gados esmu vairāk pievērsies fontu jaunradei. Šajā laikā ir radītas vairāk nekā 20 jaunas burtu garnitūras — jau pieminētās «Robusta», «Linotype Brewery» un citas.

Katrā no garnitūrām ir no 1–2 līdz pat 50 dažādu burtu veidu ar līdzīgu dizaina stilistiku jeb veidolu. Tālāk tie tiek ekskluzīvi licencēti tālākai izplatīšanai kompānijām «Linotype» un «Tilde». Šīs kompānijas manam burtu dizainam veic tehnisku pēcapstrādi un rada datorā instalējamus fontus, kuri tiek licencēti un izplatīti fontu veikalos internetā. Tas mani atbrīvo no tehniskiem un pārdošanas jautājumiem, un varu savu laiku veltīt tieši radošajam procesam.

Kādu ietekmi ir atstājis tas, ka esat piedzīvojis laiku, kad viss vēl bija jāzīmē ar roku?

Es nevaru izlaist no nagiem neko, ko es neesmu ļoti ilgi vērtējis. Es labprāt paveikto pārtaisu. Man šķiet, ka nekad nekas nav gatavs. Atvilktnē kaut kas noguļ, un es skatos pēc laika – tas neder, un tas nē, un man atkal jāpārtaisa, un es nevaru viņu aizlaist, ja nav gatavs. Ir tādi, kas ātri uztaisa un palaiž, un ir, kas negrib to izlaist no rokām. Iespējams, šī īpašība nāk no tiem laikiem, kad visu vajadzēja ļoti rūpīgi darīt ar rokām. Nebija iespējams kā tagad grafikas programmās visu nolīdzināt. Kādreiz jau bija problēma pat taisnas, paralēlas līnijas novilkt vai taisu leņķi uzņemt.

Tātad burtu dizainam ir nepieciešama diezgan liela pacietība?

Kad visus burtus saliek kopā, ļoti bieži tie īsti nesader. Tad ir jāiet atpakaļ, jāstrīpo un no jauna jātaisa. Iznāk strādāt uz priekšu un atpakaļ. Visu laiku jāstrādā tajā tepiķī, kā lupatu deķī. Tik daudz to informācijas vienību, ka jālēkā no vienas uz otru. Es esmu kādreiz skaitījis — 100 000 dažādu punktu un astīšu, kuras man ir jākontrolē. Baigais nervu darbs.

Ikdienas lietotājs neapzinās to darbu, kas ir ieguldīts kvalitatīvā fontā. Vai burtu veidam vispār ir nozīme?

Neapzinās, bet nozīme ir liela. Man vislabāk patiktu, ja cilvēki, apskatot manu darbu, teiktu — bet tāds jau ir kaut kur. Un pēc tam es viņiem konkrēti prasītu, kur tad ir? Izrādās, nav. Burti ir nākuši klāt, organiski sēž un aizpilda kādu vajadzību kā iemūrēts ķieģelītis.