Maija beigās kārtējās Latvian Art Directors Club (LADC) lekcijas viesis bija Anderss Plims (Anders Plyhm) — viens no ļoti veiksmīgās, taču vairs nepastāvošās zviedru digitālās aģentūras «Farfar» dibinātājiem. Lekcijā Anderss stāstīja par to, kā mūsdienu tehnoloģijas spēj atdzīvināt priekšmetus, bet intervijā — par radošuma kultūru, reklāmas industrijas spēles noteikumiem un par mazu aģentūru, kas ieķērās globālos tīklos.
Pēc «Farfar» Anderss Plims strādājis par radošo direktoru Londonas «Agency Republic», kā arī līdzdarbojies tādās ievērojamās aģentūrās kā «Saatchi & Saatchi», «Wieden+Kennedy», «Fallon» un citur. Pašlaik Anderss ir neatkarīgs (freelance) vecākais radošais direktors Londonas aģentūrā «Razorfish», atbildot par «Blackberry» kontu.
Daļa radošuma, daļa matemātikas
Kāda ir jūsu izglītība?
Es esmu grafikas inženieris. Tas nozīmē, ka es studēju gan dizainu — burtu grafiku, maketēšanu, krāsas —, gan matemātiku. Mācoties un augot es sapratu, ka patiešām labi mākslinieki ir tie, kuri paši rada savus darba rīkus. Ja vēlies radīt rīkus digitālajā pasaulē, tev jāraksta kods. Tas atver visas robežas — ja tev galvā ir ideja, bet Fotošopā nav tai atbilstoša rīka, tu pats vari šo rīku uzkodēt. Tā man šķita aizraujoša doma.
Vai uzskatāt, ka ir svarīgi apvienot eksaktās un humanitārās zinātnes?
Noteikti. Universitātes laikā es darbojos studentu padomē, kas palīdzēja pasniedzējiem uzlabot mācību procesu. Mēs gribējām panākt, lai atšķirīgi kursi pārklātos. Labākajās skolās, tādās kā Bauhaus vai MIT, robežas starp dažādām disciplīnām ir izplūdušas, un pat studentu — pasniedzēju pozīcijas ir visai brīvas. Kāds bioloģijai sakars ar tekstilu? Es nezinu, bet pamēģināsim noskaidrot!
Es kļūstu ziņkārīgs, un mani piemeklē iedvesma, kad redzu cilvēkus izmantojam lietas tām sākotnēji neparedzētos veidos. Ja atskatāmies vēsturē, kļūdas un pārpratumi bieži vien ir izraisījuši svarīgus notikumus. Penicilīna atklāšana bija nejaušība. Nesenāks piemērs — «Roland» sintezators TB–303 sākotnēji bija paredzēts ģitāristiem. Taču cilvēki to neizmantoja par basģitāras aizstājēju, bet gan sāka ar to spēlēties, un tā dzima acid house mūzika.
Šobrīd mūs ir aplaimojusi jauna digitālā revolūcija, un mums tā ir jāizmanto. Internets bija pirmais apvērsums, bet tagad mums ir viedi objekti. Tehnoloģija palīdz iedzīvināt priekšmetus un vietas. Mūsu uzdevums ir pielāgot šo tehnoloģiju un ar tās starpniecību stāstīt stāstus. Iedomājieties — viss ap jums var stāstīt stāstus!
Reklāmas industrijā esat izmēģinājis dažādas lomas — nodibinājis aģentūru, pārdevis to, strādājis citiem un nesen atgriezāties pie neatkarīgā (freelance) darba. Kas noveda pie šādiem lēmumiem?
Sākumā digitālajā reklāmā gāja jautri — nekādu noteikumu, nekādu ierobežojumu, es tiešām jutos kā novators. Tad sāka nākt nauda, darbs kļuva vienveidīgs, un man palika garlaicīgi. Man šķiet, ka mani labākie darbi top tad, kad esmu nedaudz nobijies, kad neesmu īsti pārliecināts par to, ko daru. Tā es izdomāju, ka man vajadzētu ko iesākt tradicionālajā reklāmā, taču kaut kā nokļuvu «Agency Republic» — digitālā aģentūrā Londonā. Tikai vēlāk, strādājot «Fallon» un «Wieden+Kennedy», man bija jātaisa plakāti un jāstrādā ar tekstu autoru, un tad es biju nobijies. Esot neatkarīgam, var daudz mācīties — redzēt dažādas kultūras un strādāt ar daudziem apbrīnojamiem cilvēkiem. Trūkums ir tas, ka dažreiz savi «bērni» jāpamet un jācer, ka kāds būs ieinteresēts novest idejas līdz galam.
«Milko Music Machine», «Farfar», 2001
Spēlēt pēc noteikumiem
Savā karjerā jūs esat nopelnījis daudz godalgu. Ko tas nozīmē aģentūrām un jums personīgi?
Pašā «Farfar» sākumā balvas bija pēdējais, par ko mēs uztraucāmies. Tad mēs sapratām, ka tās ir daļa no spēles, kas mums jāspēlē. Balvas noder, ja meklējat darbu; tās vairo aģentūras uzticamību, un tām industrijā ir liela nozīme. Izmantojiet tās savā labā — saprotiet, kuri konkursi tiešām ko nozīmē; nav vajadzības piedalīties tajos visos. Mēs sākām spēlēt līdzi — atlasījām tos konkursus, kurus ņem vērā «Gunn Report», un iesniedzām tajos darbus. Mūsu plāns izdevās [«Farfar» ieguva pirmo vietu 2007., bet otro — 2008. gadā].
Ja jūs strādājat patiešām labi, balvām ir jāatnāk. Viena svarīga lieta — pārliecinieties, ka jūsu darbs tiek ļoti rūpīgi dokumentēts. Jo labāk to prezentēsiet, jo lielākas iespējas uzvarēt. Nevis vienkārši sametiet visu kopā nedēļu pirms konkursa, bet veidojiet prezentāciju ļoti, ļoti nopietni.
Tīkls vai neatkarība
«Farfar» bija viena no pasaulē apbalvotākajām aģentūrām, tad tika pārdota «Aegis» grupas «Isobar» tīklam un piecus gadus vēlāk — slēgta. Vai varat īsumā izstāstīt, kas notika?
Tobrīd par «Farfar» pirkšanu interesējās vairāki tīkli, taču mēs nogaidījām, jo mums patika neatkarība. Pievienošanās aģentūru grupai ierobežotu mūsu brīvību klientu izvēlē. «Isobar» kā mediju kompānijai nebija šādu ierobežojumu, un viņi piedāvāja mums kāroto iespēju paplašināties. Mēs parakstījām papīrus, saņēmām naudu, bet pēc kāda laika sapratām, ka viņi nedara neko mūsu labā — mēs vienkārši viņiem piederējām. Mēs gribējām atvērt biroju Ņujorkā, taču viņi mums nepalīdzēja, un mēs nespējām apkalpot lielos klientus ar pusi no komandas Zviedrijā. Mēs nevarējām attīstīt «Farfar» bez «Isobar» atbalsta. Mēs visai tieši pateicām, ka neesam apmierināti, un cilvēki sāka pamest firmu. Tā kā es vēlējos doties tālāk pasaulē, un tas nebija iespējams «Farfar» ietvaros, arī es pieņēmu šo grūto lēmumu — atvadīties no draugiem un kolēģiem.
Vai maza aģentūra var būt ekonomiski ilgtspējīga? Vai vienīgais veids, kā attīstīties globāli, ir pievienoties kādam tīklam?
Es ilgi turējos pie uzskata, ka «Farfar» komandā nevajadzētu būt vairāk par 15 cilvēkiem, taču ar laiku mēs izaugām līdz 40. Es ticēju, ka visiem ir jābūt savstarpēji pazīstamiem un jāpārzina ikviens darbs, kas radīts mūsu birojā. Man tas bija veids, kā uzturēt augstu kvalitāti, taču šādi var strādāt tikai ar nelielu klientu skaitu. Šāda attieksme padara aģentūru zināmā mērā ekskluzīvu. Turpretī, ja vēlies strādāt pasaules mērogā, visticamāk, jāpievienojas kādam tīklam.
Bieži vien pēc šāda soļa veikšanas aģentūra sāk zaudēt savu radošo spēku, jo to sāk pamest cilvēki. Kāpēc tā notiek?
Kad lielāks tīkls nopērk neatkarīgu aģentūru, notiek kultūru sadursme. Radošu cilvēku grupa bieži vien nav labākie finanšu eksperti, turpretī korporācijas balstās skaitļos un rentabilitātē, un šādā situācijā sadursme var būt ļoti sāpīga. Radošo darbu sāk vērtēt pēc citiem kritērijiem.
Kādas mācības guvāt laikā, kad «Farfar» bija «Isobar» sastāvā?
Es nodefinēju, ko visaugstāk vērtēju aģentūras darbā. Tā ir kultūra — šī netveramā lieta, kas slēpjas sienās un atspoguļojas interjerā, komandas darbā, attieksmē. Kultūra ir tas, kas veido radošo klimatu, kas nepieciešams, lai strādātu izcili. Ir iespējams panākt, lai visi aģentūras darbinieki būtu noskaņoti vienādi: «Mums ir jāstrādā izcili». Strādājot «Farfar», mēs mēdzām jokot, ka citas aģentūras motivē darbiniekus ar alu piektdienās, bet mums pietiek ar labu brīfu.
«Nokia: The Unloader», «Farfar», 2008
Radošuma kopšana
Vai ir iespējams ieaudzināt radošu kultūru?
Strādājot «Razorfish», es tieši to mēģinu panākt. Es vēlos, lai cilvēki uzdotu sev jautājumu: «Vai šis ir gana labi?» Reiz, kad strādāju «Agency Republic», man apnika klausīties projektu vadītājos, kuri skandināja «šis būs dārgi, tas prasīs daudz laika, mēs agrāk to neesam darījuši». Es nopirku pudeli šampanieša, atnesu to uz vienu no sanāksmēm un teicu: «Ja dzirdēsim vārdus «es nezinu, mēs neesam to agrāk darījuši», attaisīsim šo šampanieti un nosvinēsim, jo tas nozīmēs, ka darām ko jaunu, ko interesantu.»
Kāda ir jūsu darba filozofija un misija?
«Farfar» moto bija «mēs esam laika laupītāji». Mēs centāmies radīt tādas lietas, kas cilvēkiem kaut ko nozīmē, kuras ir interesanti uzmeklēt un ļaut tām laupīt sev laiku. Tas var būt kaut kas izklaidējošs, kas liek pasmaidīt, bet tas var būt arī kaut kas aizkustinošs. Man vieglāk un dabīgāk šķiet izmantot humoru, kas ir ļoti spēcīgs komunikācijas instruments. Tajā pašā laikā es vēlētos veidot kādu nopietnāku kampaņu, jo tas man liktu pārkāpt drošības un ērtības robežas, kas savukārt sekmē jaunradi.
Lai izvērtētu idejas, es savai radošajai komandai mēdzu uzdot trīs vienkāršus jautājumus. Pirmkārt — kas tas ir? Otrais, iespējams, ir grūtākais jautājums — kāpēc lai kādu tas interesētu? Un beidzot — kā tas palīdz šim zīmolam? Mēs bieži izdomājam trakas un smieklīgas idejas, taču aizmirstam par zīmolu, kura popularizēšana ir mūsu primārais uzdevums. Esot radošajam direktoram, mans svarīgākais uzdevums iedvesmot citus. Manā darba aprakstā vajadzētu būt rakstītam «galvenais iedvesmotājs».
Viedokļi