Kā Tu kodolīgi raksturotu savu nodarbošanos?

Mēs uzņēmumā «Koka» ražojam sarežģītas līmēta koka konstrukcijas, ko citi nemāk vai negrib uztaisīt.

Kad Tu sāki strādāt ar koku?

Par galdnieku mācījies neesmu. Bērnībā savos laukos Jēkabpils pusē gāju pie kaimiņu onkulīša uz galdniecību skatīties, kā viņš strādā. Viņš mani spēja aizraut, ieinteresēt, un jau pavisam drīz parādījās pirmais kabatas nazītis. Pēc tam ir bijis gan tehnikums, gan armija, gan darbs plastmasas logu biznesā. Taču doma par koku nelika mierā, jutu, ka tā ir daudz labāka alternatīva plastmasai un alumīnijam, un tam ir daudz lielāka pievienotā vērtība. Šobrīd izaicinu sevi salikt kopā neiespējamas lietas, radīt jaunus produktus, kuros koks noteikti ir nozīmīga sastāvdaļa. Koka kā materiāla iespējas ir kā okeāns, ko nav iespējams pārpeldēt. Arī savus darbiniekus mēģinu motivēt radīt ko jaunu, liekot saprast, ka viņi ir neatņemama procesa sastāvdaļa, nevis norādījumu izpildītāji.

Koka kā materiāla iespējas ir kā okeāns, ko nav iespējams pārpeldēt.

Pie Tevis darbā piesakās arodskolu absolventi. Vai viņiem ir visas darbam nepieciešamās prasmes?

Nav gan. Arodskolās Latvijā diemžēl neiemāca domāt. Tiek apgūtas mehāniskas darbības. Savulaik izplatīta parādība studentiem bija strādāt blakus darbus, tā saucamās haltūras. Tur, pie meistara, varēja apgūt daudz vairāk kā skolā. Pie meistara varēja arī dabūt pa kupri, jo izstrādājumi tika gatavoti īstam pasūtītājam, nevis novērtēti ar atzīmi.

Kas būtu jādara arodskolām, lai audzēkņus kvalitatīvāk sagatavotu?

Viss sākas ar meistaru. Ar to kaimiņu onkulīti, kas var aizraujoši pastāstīt un iemācīt mīlēt savu arodu. Man joprojām atmiņā saglabājies viss tas patīkamais, tas netveramais, kas piedzīvots pie viņa darbnīcā. Koks ir patīkams, viņš ir dzīvs, viņš ir foršs. To nevar iemācīt klasē, tas ir jāpiedzīvo. Manuprāt, arodskolās pietrūkst individuālas pieejas audzēkņiem.

Vai Tu būtu ar mieru iet mācīt arodskolā?

Viss mans brīvais laiks tiek veltīts uzņēmuma attīstībai. Man kā uzņēmējam gribētos saprast, kā mans laika ieguldījums attīstīsies tālāk. Varbūt māceklis apgūs labas prasmes un aizbrauks strādāt uz ārzemēm. Taču man gribētos šo mācekli nākotnē redzēt vai nu kā labu darbinieku pie sevis, vai pēc 10 gadiem paspiest viņam roku kā veiksmīgam uzņēmējam. Tai būtu jābūt plašākai sistēmai, lai meistari, kas ir arī uzņēmēji, iesaistītos arodizglītībā.

Viss sākas ar meistaru. Ar to kaimiņu onkulīti, kas var aizraujoši pastāstīt un iemācīt mīlēt savu arodu.

Kas ir tas dzinulis, kas Tev liek eksperimentēt, radīt jaunus prototipus?

Dažkārt ideja rodas ļoti impulsīvi — viens divi, un gatavs. Bieži tās ir kā nenoslīpētas produktu skices dabā, lai saprastu, vai virziens pareizs. Man ir deviņas klades pilnas ar skicēm. Ja ideja neatnāk uzreiz, ir jāliek lietā iztēle un jāzīmē. Jāzīmē daudz. Sāc vilkt līniju ar vienu domu, bet tā izved tevi pie pilnīgi citas. Tas ir ļoti svarīgs process, kas var novest pie jaunām idejām.

Vai, Tavuprāt, valsts var veicināt inovatīvu ideju materializēšanos?

Valsts var radīt vietas un apstākļus, kas saved kopā tos, kas patiešām vēlas kaut ko darīt. Tādu nav mazums. Kaut vai tepat, mums blakus, varētu radīt atvērtu darbnīcu. Taču mēs atrodamies nekurienes vidū un lai jauns cilvēks līdz mums nokļūtu, viņam ir jāiztērē 4 lati dienā, un tā interese ātri beidzas. Bet arodskolas pilsētās varētu izvērst savu darbību plašāk, izveidot darbnīcas, kas pieejamas ne tikai tās audzēkņiem, bet arī citiem interesentiem.

Ja ideja neatnāk uzreiz, ir jāliek lietā iztēle un jāzīmē. Jāzīmē daudz. Tas ir ļoti svarīgs process, kas var novest pie jaunām idejām.

Ar kādām grūtībām sastopies Latvijas tirgū?

Latvijā ir gan labi dizaineri un arhitekti, gan pasūtītāji, kas gatavi izdot naudu par labu produktu. Lētāki, ātrāki risinājumi ir lietas, kas sajauc prātus cilvēkiem, kas ir pa vidu — būvniekiem. Un tā ir būtiska atšķirība starp Latviju un Ukrainu, piemēram. Arhitekts šeit nav spēles noteicējs, viņš nevar uzspiest nedz pasūtītājam, nedz būvniekam realizēt savu ieceri. Ukrainā pasūtītājs pilnībā uzticas arhitektam, kurš ir autoritāte projekta ietvaros. «Koka» šobrīd izpilda pasūtījumus arī Lielbritānijas, Francijas, Šveices un Itālijas klientiem. Tās ir valstis, kurās, protams, ir augstāka maksātspēja, bet vēl svarīgāk ir tas, ka tur nav deformēta izpratne par cenas un kvalitātes attiecībām. Ir patiess gandarījums strādāt ar cilvēkiem, kas prot novērtēt mūsu darbu.

Kā ir ar Skandināvijas tirgu?

Interesi no ziemeļu puses jūtam, it sevišķi par mūsu veidotajiem interjera priekšmetiem. Latvijas ražotājs vēl var izkonkurēt ar cenu, bet Skandināvijā ir svarīgi tikt veikalā. Dānis neko nenopirks, pirms nebūs aptaustījis, pretēji mūsu austrumu kaimiņiem, kas arī mēbeļu izvēli uztic arhitektam. Jārēķinās ar to, ka vidējam skandināvu patērētājam ir ļoti augsta dizaina kvalitātes latiņa.

Kāds atbalsts Latvijas ražotājiem vajadzīgs, lai paceltu eksportspēju?

Vajadzīga zeķe, pilna ar naudu, un jāsāk tērēt šajā virzienā. Ar to es gribu teikt, ka nepieciešams investēt. Dizaineri vieni paši uz saviem pleciem industriju neizcels, un ar internetu neiekarosim pasaules tirgus ­— cilvēki ir vecmodīgi un visu jauno grib aptaustīt un sajust. Mūsu ražotājiem jāpalīdz ar iespējām aizbraukt uz ārvalstīm un parādīt savus produktus.

Ar internetu neiekarosim pasaules tirgus ­— cilvēki ir vecmodīgi un visu jauno grib aptaustīt un sajust.